Galerija

Pilsonis.lv jautā

Kādēļ Igaunijas Republikas un Latvijas Republikas pēdējo 25 gadu attīstība krasi atšķiras?
 

Meklēt

PK jubileja

Pilsoņu Kongresam 25 gadadiena!

1990.–2015.

Kontaktinformācija

PK e-pasta adreses, telefoni un adrese vēstulēm

Latvijas Komiteja: latvijaskomiteja(at)pilsonis.lv
Delegātiem: delegatiem(at)pilsonis.lv
Redakcija: pilsonis(at)pilsonis.lv
Aizsargs: aizsargs(at)pilsonis.lv


Telefons: 26696822
Telefons: 29416226

Pieslēgties



Pilsonis.lv
Latvijas Aizsargu organizācijas priekšnieka Aksela Kaimiņa runa Pilsoņu Kongresa svinīgajā sēdē 2018. gada 18. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā

Pirms runājam par drošības situāciju, jāatgādina, ka nekāda armija neglābs valsti, ja tās pilsoņi paši nebūs gatavi aizstāvēties. Vēsture rāda, ka visefektīvākā aizsardzība ir apbruņota un apmācīta tauta – ja vien valsts nosacītā elite  to var atļauties. Valsts drošība pati par sevi ir abstrakts termins, valsts demokrātiskā iekārta ir paredzēta tās pilsoņu interešu nodrošināšanai, nevis otrādi — pilsoņi valstij, kā tas ir sovjetiski aziātiskajā, uz bailēm un piespiešanu vērstajā modelī.
Konceptuāli — neliela valsts nevar uzturēt pietiekoši lielu armiju. Šo trūkumu it kā risina dalība NATO blokā, tomēr „lielo spēlētāju“ intereses mēdz mainīties, un slīcēju glābšana paliek pašu slīcēju rokās.
Jāpiezīmē, ka Krievija ar Kēnigsbergā un pie Sanktpēterburgas izvietotiem pretkuģu un pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksiem var bloķēt NATO papildspēku piekļuvi mūsu reģionam. Nopietna konflikta gadījumā šie kompleksi droši vien tiktu iznīcināti, bet mums jārēķinās, ka Rietumi Baltijas valstu dēļ neriskēs ar plašu karadarbību.  Par Baltijas aizsardzību tiek domāts, par to liecina nesenās NATO mācības „Trident juncture“ Norvēģijā, 45 tūkstoši dalībnieku tajās un Krievijas nervozā reakcija uz tām. Šādas mācības Krievijas reģiona tuvumā ir stratēģiski svarīgas, tāpat kā iespēja apgādāt Baltijas valstis caur Norvēģiju un Zviedriju jūras daļā, ko nepārklāj krievu raķetes.
Ir nošķirams ārējais un iekšējais apdraudējums. Turklāt par apdraudējumiem nevaram spriest tikai militārā nozīmē.
Piemēram, līdzšinējās  uz „sarkano baronu“, industriālo lauku lielražotāju, atbalstu vērstās lauksaimniecības politikas sekas, kuras tieši it kā nesaistās ar drošību  —  liela iedzīvotāju koncentrācija galvaspilsētas reģionā (Latvijā — Rīgas reģionā 52 % no valsts iedzīvotājiem; pretēji apgalvojumiem, ka tas ir dabisks process, citās Eiropas  valstīs šis procents ir — Londonas reģionā 21 %, Parīzes — 19 %, Stokholmas — 16 %), arvien pieaugoša lauku depopulācija, kas izraisa pārtikas bāzes neesamību vai tās koncentrēšanu viegli kontrolējamos, salīdzinoši nedaudzos punktos, pieaugošu humānās katastrofas iespējamību,  atbalsta trūkumu partizānu kustībai. Tāpat medicīnas pakalpojumu centralizācija būtu  jāvērtē no drošības viedokļa — kāda ir reģionālo iestāžu kapacitāte, Rīgas slimnīcu iespējas un noturība.
Lietas nevajadzētu skatīt atsevišķi jeb „ieviest kārtību“ vienā valsts sfērā, jo  nejēdzībām ir kopējs cēlonis pēc būtības —  nedemontētā padomju sistēma, kura vairāk vai mazāk veiksmīgi tēlo Latvijas valsti, demokrātisku pārvaldi un pretojas būtiskām pārmaiņām. Mēģinājumi mainīt sistēmu, tajā iekļaujoties, bez nozīmīga ārēja atbalsta nav bijuši veiksmīgi. Šķiet, arī aizsardzības sfēra, kur, pateicoties integrācijai NATO, situācija varētu būt atšķirīga, tiek  veiksmīgi „muļļāta“.
Galvenais ārējais apdraudējums ir Krievijas centieni atgūt kontroli pār bijušās PSRS impērijas teritorijām ar militāra spēka (Gruzija — 2008. g., Ukraina — kopš 2014. g.) un hibrīdkara jeb 4. paaudzes kara ieroču (informatīvais, ideoloģiskais, propagandas un  speciālo operāciju  (Melnkalne)) palīdzību. Krievija ar hibrīdkara elementu izmantošanu cenšas radīt politisku jucekli Rietumeiropas valstīs un ASV, ar aktivitātēm Sīrijā un Lībijā — izmantot bēgļu plūsmas ventili Eiropas šantāžai. Lai arī tam ir daļēji panākumi, tomēr Krievija nevar radīt nopietnu ilgtermiņa apdraudējumu NATO bloka dibinātājvalstīm, bet ar savu „stratēģiskā huligāna“ uzvedību, kā to raksturojis britu politologs Lindlijs-Frenčs (Lindly-French), Krievija cenšas izkaulēt taktiskas piekāpšanās.
Kremļa „ālēšanās“ ir izsaukusi arvien stingrākas ASV sankcijas, kā arī pieaugošu spiedienu pārtraukt Nordstream 2 būvniecību.
Hibrīdkara metodes rada apdraudējumu, ko iespējams uzdot par attiecīgā uzbrukuma objekta iekšējo problēmu, esošu un izdomātu, saasinājumu. Latvijai, atšķirībā no Rietumeiropas,  ir augstāki riski, pastāv vēsturiski veidoti labvēlīgi apstākļi, kas nosaka 4. maija valsts ievainojamību — agresoram labvēlīga informācijas telpa, Krievijas līdzjutēju masas, no PSRS Komunistiskās partijas un čekas darbiniekiem veidojusies vietējā nomenklatūra ar tās sakariem un saistībām Krievijā.
Latvijas publiskajā telpā minēts par totālās jeb vispārējās aizsardzības nepieciešamību pašreizējos apstākļos. Ar vispārējo aizsardzību tiek saprasta dažādu valsts  struktūru gatavība ārkārtas situācijām, integrētas darbības, vienota krīzes vadība, resursu nodrošinājums. Bet kāda ir reālā situācija?
Par Latvijas aizsardzības pamatu un mugurkaulu ir pasludināta Zemessardze (ZS) — pēc būtības reģionāla aizsardzības struktūra, kura Latvijai esot tikpat profesionāla kā armija un kuru (ZS) krīzes situācijā paredzēts izmantot, novirzot vienības uz vajadzīgajiem reģioniem. Armijas lielums Latvijā ir kā viena vieglo kājnieku brigāde, Zemessardze — ap 8000 cilvēku. 
Saprotams, ka šobrīd jāiztiek ar esošajiem resursiem, tomēr dīvaina šķiet Latvijas unikalitāte, pēc 2014. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā neatjaunojot obligāto vai vismaz daļēji brīvprātīgu militāro dienestu kā citur mūsu reģionā. Igauņi un somi to nekad nav pārtraukuši, Lietuvā atjaunoja 2015. gadā, Zviedrijā — daļēji šogad. Tā vietā tiek tiražētas blēņas par Latvijas ZS unikalitāti, armijas instruktoru un materiālo resursu noplicināšanu darbam ar jaunkareivjiem, Latvijai nelojālu personu apmācīšanu (kas risināms ar drošības dienestu darbu) utt. Tiesa, ir veikts pilotprojekts brīvprātīgo armijas rezervistu apmācībai, tomēr tas nerisina Zemessardzes problēmas — neveicina reģionālai atbalsta tipa struktūrai uzticēto armijas funkciju realizēšanu.
Iedomāsimies situāciju, ka konflikta gadījumā ZS vienības no sava reģiona armijas funkciju veikšanai tiek pārdislocētas citur, kam būtībā nepietiek ne sagatavotības, ne bruņojuma, ne citu resursu, atstājot pašu mājas bez apsardzības (vietējās pašvaldības ir praktiski bezpalīdzīgas pret diversantu jeb laupītāju bandām). Rezultātā iespējama situācija, ka patriotiskākie valsts pilsoņi aiziet bojā, veicot funkcijas, kurām nav ne attiecīgi sagatavoti, ne apgādāti. Savukārt aizsardzības spēku daļēji brīvprātīgai izveidei īsā laikā no jauna, kā tas notika Ukrainā, mums nepietiek stratēģiskā dziļuma un resursu.
Lai saprastu šo dīvainību cēloņus, jāielūkojas pagātnē.
Vēl pirms Zemessardzes, 1990. gadā,  L(PS)R Augstākās Padomes administrēšanas laikā tika atjaunota Latvijas Aizsargu organizācija kā Latvijas Republikas organizācija, kas reģistrēta Pilsoņu Kongresā un kas nepakļāvās padomju struktūrām. Komunistiem nācās radīt alternatīvu — ZS — ar līdzīgiem statūtiem, mērķiem, uzdevumiem, bet ar pakļautību 4. maija iestādēm. Pirmais Zemessardzes komandieris bija bijušais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ideoloģiskais sekretārs. Sākotnēji tautas piesaistīšanai tika pieļauta bataljonu vadības nonākšana vietējo patriotiski noskaņoto personu rokās (tos reizēm atceras kā Zemessardzes „zelta laikus“), tomēr turpmākas „profesionalizācijas“ gaitā no viņiem lielākoties atbrīvojās, Zemessardze no pašaizsardzības organizācijas (kā aizsargi) juridiski tika pārveidota par valsts (brīvprātīgu) dienestu, vienību komandieri vēlāk tika iecelti no profesionālā dienesta, ne no vietējo vidus. Paralēli notika Aizsargu organizācijas diskreditēšana un vājināšana, lai neapmierinātajiem zemessargiem nebūtu alternatīvas, kā arī fiziski likvidēts Aizsargu organizācijas priekšnieks, Pilsoņu Kongresa delegāts Jānis Rība.
Pēc reģionālās reformas ZS štābi un ieroču glabātuves bija izvietotas neloģiski (daļai zemessargu ekipējums bija tālu vai grūti pieejams, piemēram, jāšķērso lielu upju tilti); ZS nozīme tika mazināta, izmantojot arī iestāšanās laikā NATO Rietumvalstīs valdošo ilūziju par „vēstures beigām“ — turpmāk esot jākoncentrējas uz miera misijām un reģionālā aizsardzība neesot nepieciešama. Jāpiezīmē, igauņi uzstāja uz savas reģionālās aizsardzības sistēmas saglabāšanu (Kaitseliit — igauņu aizsargi, ne zemessardze!), un NATO atbilde bija — labi, ja vēlaties, domāsim, kā savietot.
Rezultātā Latvijā tagad ir ap 8000 zemessargu, 20. gadsimta deviņdesmitajos gados bija 17 000  zemessargu. Diemžēl no aizsardzības struktūru vadītāju izteikumiem nav īsti  saprotams, vai skaitlis ir sasniegts, jāsasniedz vai plānots. Turpretim Igaunijā ir 15 000 Kaitseliit biedru (ar jaunatnes un atbalsta organizācijām — 26 000) un 2 armijas brigādes, kaut gan Igaunijā ir mazāks iedzīvotāju skaits.

Kāda ir atšķirība? Vai nav vienalga, kā sauc aizsardzības struktūru? Nosaukumam tiešām nav principiālas nozīmes, svarīga ir pilsoņu interese un iespējas ietekmēt procesus.
Aizsargu struktūra ir pašaizsardzības organizācija, kurai ir valstiskas funkcijas  un kurā miera laikā  tiek  ievēroti demokrātiskas pārvaldes  principi — piemēram, nodaļas biedri ievēl nodaļas komandieri, vadība var viņu neapstiprināt amatā, ja tam ir iemesli, bet citu neieceļ. Valsts valdība ieceļ jeb apstiprina augstāko komandieri no organizācijas biedru vēlētas pārstāvniecības amatam izvirzīto kandidātu vidus, un tamlīdzīgi. Arī igauņu Kaitseliit pastāv vēlētas institūcijas, kas balansēti veic organizācijas vadību kopā ar ieceltajiem vadītājiem.

Mannerheims, kurš ielika pamatus Somijas aizsardzības spēkiem, ir teicis — „aizsargu organizācijas iekšējā  demokrātija ļāva izveidot Somijas valsts mugurkaulu“. Ievērojiet — ne organizācijas, ne aizsardzības spēku, bet valsts mugurkaulu! Tādēļ PSRS okupanti Latvijā vajāja un likvidēja aizsargus, bet Somijā pēc Otrā pasaules kara piespieda somus analogu struktūru likvidēt.

Šeit arī  rodams pamats totālās aizsardzības koncepcijas risinājumam.

 
Latvijas Komitejas priekšsēdētāja Edgara Alkšņa runa Pilsoņu Kongresa svinīgajā sēdē 2018. gada 18. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā

Cienījamie Pilsoņu Kongresa delegāti un viesi!

Ļaudis, kam patīk kumēdiņi, šajā nozīmīgajā dienā ir pulcējušies teātrī. Mēs esam nākuši kopā daudz nopietnākā vietā. Šī ēka izstaro varu, enerģiju, intelektu un mazliet mistikas.

Jūtīgi cilvēki teic, ka Latvijas okupācijas vadītāja Staļina gars vēl mītot virs zemes. Ja nu tas mēdz apmeklēt pakļautās teritorijas, nav šaubu, ka Latvijā viņš apmetas šeit. Varbūt tāpēc nav nejauši, ka mēs esam pulcējušies šajā ēkā.

Kā atceramies no vēstures, Staļins daudz sasniedza, bet viņš tā arī nespēja iekarot Latviju. Lai šis simboliskais fakts palīdz mums šodien un turpmāk. Nez vai Staļins varēja iedomāties, ka Latvija reiz svinēs valsts simto gadadienu.

Kopš 1918. gada 18. novembra Latvijas Republika un tās pilsoņi bieži vien atradušies īpatnējās situācijās — šodiena nav nekāds izņēmums.

1940. gadā pēc PSRS okupācijas un tai sekojošās aneksijas Latvija de facto zaudēja savu neatkarību, taču starptautiskajās tiesībās Latvijas Republika joprojām de iure pastāvēja, to atzina vairāk nekā 50 pasaules valstu.

PSRS pret latviešu tautu īstenoja genocīdu, pārkāpjot 1948. gada 9. decembra ANO Ģenerālās asamblejas konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to.

PSRS pārkāpa arī 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā:

1) nogalinot okupētās Latvijas Republikas pilsoņus atbilstoši noziedzīgajai komunisma šķiru teorijai vai aizdzenot tos darbos uz PSRS austrumu rajoniem,

2) iesaistot Latvijas Republikas pilsoņus savā armijā,

3) atņemot Latvijas Republikas pilsoņiem privāto īpašumu.

Latvijas Republikas pilsoņi un latviešu tauta cieta vislielākos dzīvā spēka zaudējumus Otrā pasaules kara un sekojošās PSRS okupācijas gados.

1983. gada 13. janvārī Eiropas Parlaments apstiprināja atbalsta rezolūciju PSRS okupētajai Igaunijai, Latvijai un Lietuvai. Maskavai tika atgādināts arī par 1920. gada miera līgumiem starp padomju Krieviju un attiecīgi Igauniju, Lietuvu un Latviju.

Rēķinoties ar PSRS sabrukumu, PSRS Komunistiskā partija Latvijā 1988. gadā radīja Tautas fronti KGB kontrolē, kuras uzdevums bija: 1) pielabot lielākās nejēdzības sabiedrības garīgajā un saimnieciskajā dzīvē un 2) legalizēt okupāciju, noslēdzot jaunu Savienības līgumu.

Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, Latvijas Tautas frontes Radikālā apvienība un citi patriotiskie spēki šo ieceri izjauca. Latvijas Tautas fronte pēc zināmas minstināšanās uzsāka ceļu uz Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas izstāšanos no PSRS, ko tai arī izdevās realizēt.

Tā kā Latvijas Tautas fronte darbojās PSRS likumu ietvaros, Latvijas patriotiskās organizācijas organizēja Latvijas pilsoņu reģistrāciju (atbilstoši starptautisko tiesību principiem uzskatot, ka Latvijas pavalstniecības institūts pusgadsimta okupācijas periodā ir turpinājis pastāvēt) un Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa vēlēšanas 1990. gada 8.–23. aprīlī, kurās piedalījās 678 862 pilsoņi. Pilsoņu Kongress radīja juridisko bāzi Latvijas valsts atjaunošanai starptautiski tiesiskā ceļā, taču bija spiests rīkoties piesardzīgi, jo tam trūka resursu. Arī mediju atbalsts bija vienīgi padomju ceļam. Pilsoņu Kongresam izdevās novērst automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu PSRS pārvietotajām personām un pirmskara īpašumtiesību neatzīšanu, taču kopumā 4. maija Latvijas vadītāji veidoja jaunu valsti, maskējoties ar 1918. gadā pasludinātās valsts pēctecību. 1991. gada 15. oktobrī Latvijas (PS)R Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”, nosakot, ka pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma pieder personas “kurām bija Latvijas Republikas pilsonība uz 1940. gada 17. jūniju un šo personu pēcnācēji”. Šis lēmums ne tikai nesaskanēja ar starptautisko tiesību principiem (Latvijas Republikas pavalstniecības likums paredzēja pilsonības iegūšanu tikai pa tēva līniju), bet arī neņēma vērā PSRS koloniālās politikas rezultātus (laulības starp krieviem un baltkrieviem — Latvijas pilsoņiem — un PSRS pārvietotajiem civilokupantiem vairāku paaudžu laikā). Turklāt lēmumu bija pieņēmusi nelikumīga postkoloniāla struktūra PSRS okupācijas karaspēka klātbūtnē.

Latvija joprojām atradās KGB kontrolē, un tās aģenti 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas PSR neatkarības deklarāciju kā Krievijai izdevīgu risinājumu. Politisko un ekonomisko varu Latvijā saglabāja ar PSRS Komunistiskās partijas nomenklatūru un KGB saistītas personas, kas bieži vien šai valstij neticēja.

Rietumvalstu 4. maija Latvijas diplomātiska atzīšana par okupētās Latvijas Republikas mantinieci 1991. gada augustāseptembrī lielākoties tika izteikta vispārīgās frāzēs. Precīza attieksme vērojama Islandes ārlietu ministra 1991. gada 22. augusta vēstulē: „Islandes valdība atkārtoti apliecina, ka mūsu Latvijas neatkarības atzīšana ir pilnībā spēkā esoša, jo Islande nekad nav atzinusi Latvijas militāro okupāciju un nelegālo aneksiju Padomju Savienībā“. Diplomāta attieksme ir skaidra –1918. gada 18. novembris ir nepārejoša vērtība, 4. maija administrācija ir saņēmusi de facto atzīšanu.

Rietumvalstis ciniski pameta 4. maija Latvijas administrāciju vienu pašu pret Krieviju — rezultāts bija 1991. gada 13. janvārī Tallinā parakstītais līgums „Par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvās Republikas starpvalstu attiecību pamatiem“ jeb tā dēvētais Gorbunova-Jeļcina pakts, kas uzlika 4. maija Latvijai pienākumus pret PSRS civilokupantiem: „garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas teritorijā un tagad ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas vai Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai“. Tas ir vienīgais svarīgais minētā līguma mērķis, ko noslēguši divi augsta ranga PSRS Komunistiskās partijas funkcionāri un ratificējusi KGB kontrolētā Latvijas (PS)R Augstākā Padome.

Līdz ar tā saucamās Karaganova doktrīnas publicēšanu jau pēc gada Krievija demonstrēja, ka nevēlas samierināties ar nekādu Latvijas valstisko veidojumu. Krievija neizveda PSRS okupācijas karaspēku no Latvijas, kamēr Latvijas (PS)R Saeima nepieņēma pilsonības likumu, kas PSRS civilokupantiem un to pēcnācējiem paredz dažādas iespējas iegūt 4. maija Latvijas pilsonību.

1. panta 5. punkts

„atzīt dubulto pilsonību atbilstoši Latvijas valsts politiskajiem mērķiem un interesēm“.

Spēkā esošais 1919. gada 23. augusta pavalstniecības likums neparedzēja nekādu dubultpilsonību (8. pants).

2. panta 1. punkts

„Latvijas pilsonis ir:

4) sieviete, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kura saskaņā ar 1919. gada 23. augusta Likuma par pavalstniecību 7. pantu bija zaudējusi Latvijas pavalstniecību, un viņas pēcnācējs, ja viņa vai viņš reģistrējies likumā noteiktajā kārtībā“.

Šeit Augstākā Padome vienlaikus atzīst 18. novembra Latvijas likumu pārmantojamību un pārkāpj tos, lai nelikumīgi atzītu par 4. maija Latvijas pilsoņiem vairākus simtus tūkstošu civilokupantu pēcnācēju.

3.1 pants

„(1) Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, atzīstams par Latvijas pilsoni vienlaikus ar bērna dzimšanas fakta reģistrāciju, pamatojoties uz viena vecāka pausto gribu, ja vienlaikus pastāv šādi nosacījumi:

1) abi bērna vecāki ir bezvalstnieki vai nepilsoņi;

2) šā vecāka pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, bet, ja vecāks Latvijā ieradies pēc 1992. gada 1. jūlija, viņam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja.“

Šeit 4. maija Latvija maskējas ar konvenciju par apatrīdu samazināšanu, lai veicinātu PSRS civilokupantu piesaisti Latvijai.

Līdz ar to 4. maija Latvija ir uz mūžiem piesaistīta Krievijai, ko tagad arī demonstrē partijas „Saskaņa“ panākumi 4. maija pseidovalsts vēlēšanās.

Ar tā dēvētās 5. Saeimas vēlēšanu farsu, kuras notika 1993. gada 5. un 6. jūnijā Krievijas okupācijas karaspēka klātbūtnē, apstākļos, kad PSRS Komunistiskā partija un KGB bija likvidēta tikai formāli, noslēdzās šā laika „Latvijas valsts atjaunošana“. Sabiedrības politiskā struktūra tolaik nebija izveidojusies — situāciju var salīdzināt ar to, ja Sabiedrotie 1945. gadā nebūtu izmeklējuši NSDAP noziegumus un nebūtu atcēluši nacistus no svarīgiem posteņiem (tostarp medijos), bet vienkārši būtu Vācijā sarīkojuši „brīvas vēlēšanas“, kurās NSDAP kadri un to līdzskrējēji varētu startēt sarakstā „Vācijas ceļš“. Ar visu lielo mediju atbalstu KGB kadri acīmredzot bija spiesti viltot vēlēšanu rezultātus.

4. maija Latvijas iestādes un tās balstošā kliķe ne tikai deva iespējas PSRS civilokupantiem saņemt 4. maija Latvijas pilsonību, bet vēl visādi centās samazināt latviešu īpatsvaru Latvijā, 1) uzturot šeit bezdarbu (kuru slēpj nepatiesa statistika), 2) veidojot rajonus, kuros nav pieejama pamatizglītība un kvalitatīva medicīniskā palīdzība, 3) veicinot latviešu izceļošanu ekonomisko spaidu dēļ un ārvalstnieku ieceļošanu, 4) vispusīgas izglītības vietā mācot galvenokārt datorus, humanitārās zinības un valodas — tādējādi radot bezdarbniekus, 5) uzturot pastāvīgu spriedzi un nestabilitātes sajūtu medijos un praktiski neatbalstot latviešu ģimenes, 6) mēģinot radīt nepatiku pret Latvijas valsts ideju, 7) mēģinot degradēt latviešu tautu līdz civilokupantu līmenim un 8) veicinot nekontrolētu latviešu bērnu adopciju uz ārzemēm. Šo darbību kopumu varam raksturot kā 4. maija Latvijas iestāžu genocīdu pret latviešiem un Latvijas Republikas pilsoņiem.

4. maija Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, taču šeit jau sākās milzīgs Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas spiediens par krievvalodīgo „cilvēktiesībām“, pastāvīgi jaucot cilvēka tiesības, pilsoņa tiesības un darbības, ko katra valsts var veikt savas nacionālās drošības garantēšanai.

Maskava saprata, ka krievvalodīgā civilokupantu masa šeit veido demogrāfisku „laika bumbu“ un ka tā ir uzvarējusi, ja tai izdodas šeit to saglabāt. Uz to bija vērsta arī 4. maija Latvijas pilsonību nelikumīgi saņēmušo civilokupantu politiskā darbība — sākumā Interfrontē un PSRS Komunistiskās partijas Latvijas filiālē Latvijas Komunistiskajā partijā, tad Latvijas Cilvēktiesību komitejā, „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā“, „Saskaņā“. Prokrievisku darbību aktīvi veic arī latviešu valodā. 4. maija Latvijas iestādes vairākkārt mainīja Latvijas personu dokumentus, vecos arhīvā nesaglabājot (civilokupantu slēpšana). Saņemot jaunu personas dokumentu, bija iespējams „izvēlēties“ tautību, līdz ar to statistika var melot.

Zīmīgs fakts, kas raksturo KGB ietekmes aģentus 4. maija Latvijas administrācijā, ir tās atteikšanās no Abrenes apriņķa un dažiem mazākiem zemes gabaliem par labu Krievijai, lai vājinātu 18. novembra Latvijas Republikas tiesisko statusu.

Nelikumīgā 4. maija Latvijas iesaistīšana Eiropas Savienībā ļauj vietējai kliķei izvairīties no valsts vadīšanas un veicina latviešu tālāku piespiedu izceļošanu. Gluži PSRS stilā nedemokrātiskas Eiropas Federācijas struktūras rūpējas par to, lai Latvijā ievestu ārvalstniekus, kuri pat nav ES pilsoņi.

Starptautiskās institūcijas šajā situācijā līdzdarbojas genocīdā pret latviešiem kā Kremļa noderīgi idioti. Tā Eiropas Padomes parlamentārā asambleja savā rezolūcijā 2006. gada novembrī minēja, ka, „ievērojot ļoti specifisku nepilsoņu situāciju, kurai nav precedentu un tāpēc trūkst Eiropas normu vai prakses rāmju, Asambleja uzskata, ka ir iespējami turpmākie uzlabojumi, lai izvairītos no nevajadzīgām prasībām Latvijas pilsonības iegūšanai“. Tas ir, Asambleja acīmredzot uzskata, ka 4. maija Latvijas tā dēvētajā naturalizācijā nebūtu jāprasa valsts valodas zināšanas.

Starptautiskās rekomendācijas Latvijai, kas skar nepilsonības jautājumu, ietvēra ieteikumu:

neprasīt naturalizējamiem izteikt uzskatu, kas būtu pretrunā ar viņu savas kultūras kopienas vai nācijas vēstures redzējumu.

Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) Otrajā ziņojumā par Latviju, CRI (2002) teikts, ka Otrā pasaules kara sekas Latvijā ietilpst viņu kompetencē. Tāpat uzskatīts arī ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja noslēguma ziņojumā, CERD/C/63/CO/7, 10/12/2003. Līdz ar to laikam jāsecina, ka PSRS šeit pārvietotās personas pieder citai rasei.

ANO Cilvēktiesību komiteju (Noslēguma ziņojums 2003. gada 1. decembrī) uztrauc lielais nepilsoņu īpatsvars dalībvalstī, kuri saskaņā ar likumu netiek uzskatīti ne par ārvalstniekiem, ne par bezvalstniekiem, bet gan par atsevišķas kategorijas personām, kurām ir ilgstošas un noturīgas saiknes ar Latviju.

EDSO parlamentārā asambleja 2004. gada Edinburgas deklarācijā „uzstājīgi rekomendē Latvijas varas institūcijām radīt apstākļus personu bez pilsonības dalībai valsts politiskajā dzīvē“.

Tas pats prasīts arī  Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas 1459. rezolūcijā (2005). Savukārt Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas 1527. rezolūcijā (2006) civilokupanti uzskatīti par mazākumtautību.

EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs 2007. gada 8. februārī uzskata, ka 4. maija Latvijas valdībai būtu jāstimulē tā dēvētie nepilsoņi uz „naturalizāciju“.
Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) Trešais ziņojums par Latviju 2007. gada 29. jūnijā faktiski arī atzīst, ka, naturalizējoties 4. maija Latvijā, valsts valoda nebūtu jāzina. ECRI ir noraizējies par to, ka nepilsoņiem neesot pieejams vesels saraksts profesiju, kas liecina par tā informētības līmeni.

4. maija Latvijas administrāciju tā dēvēto nepilsoņu jautājumā spaidījušas arī ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, ANO Īpašais ziņotājs rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un cita veida diskriminācijas izskaušanas jautājumos, Eiropas Padome, Baltijas Jūras valstu padome, Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress, EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs, Eiropas Padomes parlamentārā asambleja, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs  un Baltijas Jūras valstu padomes demokrātisko institūciju un cilvēktiesību komisārs.

Kas ir tā dēvētais Latvijas nepilsonis? Eiropas Savienības neatkarīgo ekspertu grupa pamattiesību jautājumos pārskatā par pamattiesību jautājumiem Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs 2003. gadā norāda, ka likumā „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības“ noteiktie nepilsoņi nav nedz pilsoņi, nedz ārvalstnieki, nedz arī bezvalstnieki. Ekspertu grupa norāda, ka Latvijas nepilsoņi pieder pie līdz šim starptautiskajās publiskajās tiesībās nezināmas personu kategorijas, īsāk sakot, nepilsoņu kategorija ir čekas juristu daiļrade. Savukārt konceptuālajā Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta spriedumā, atbildot uz Valērija Agešina un deviņpadsmit citu deputātu iesniegumu par to pašu nepilsoņu jautājumu, vērojama 4. maija iestādēm tipiska juridiska muļķošanās. Latvijai, pēc tiesnešu domām, jāatbild par Otrā pasaules kara sekām. Satversmes tiesas paustās juridiskās blēņas, protams, rodas no pēdējās Augstākās Padomes un viltussaeimas juridiskajiem brīnumiem, taču zīmīgi, ka no starptautiskajiem dokumentiem piesaukti tikai tādi, kas runā par labu Krievijas interesēm.

Simptomātiski, ka starptautiskās institūcijas neinteresējas par Krievijas pilsoņiem Latvijas teritorijā, kaut gan viņu statuss pārsvarā neatšķiras no tā dēvēto nepilsoņu statusa.

Īsi sakot, Eiropa ir ilgstoši demonstrējusi, ka ir gatava mūs nodot. 4. maija Latvija var kādu dienu pieredzēt Eiropas Savienības sankcijas, piemēram, civilokupantu vēlēšanu tiesību jautājumā.

Kā jau Pilsoņu Kongress savulaik brīdināja, 4. maija Latvija latviešu tautai ir strupceļš.

Savulaik, lai aizsargātu Latvijas Republikas pilsoņus un latviešu tautu, Pilsoņu Kongress balstījās Ženēvas konvencijā par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā. Starptautiskajās tiesībās tomēr nav skaidru norāžu ilgstošas okupācijas likvidēšanas gadījumiem, izņemot vispārējo principu status quo ante bellum tas ir, jācenšas maksimāli atjaunot tādu situāciju, kāda tā bijusi pirms okupācijas. Līdz ar to Latvijas gadījums starptautisko tiesību tukšumā varētu radīt vērā ņemamu precedentu.

 

 
1. maijs mums tikpat svarīgs, kā 18. novembris

4. maija Latvijas varas gaiteņos patlaban apsver iespēju noteikt brīvdienu 11. novembrī. Sakarā ar to iesniegti ierosinājumi atcelt brīvdienu 1. maijā. 1. maijs ir ne tikai Darba svētki, bet arī Latvijas Republikas Satversmes Sapulces sasaukšanas diena 1920. gadā, Brīvības cīņu noslēgumā Satversmes Sapulce bija pirmā mūsu valsts - 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas - demokrātiski ievēlētā pārstāvība, kas izstrādāja un pieņēma Latvijas Republikas Satversmi, kā arī dažādus citus nozīmīgus likumus, kuri nostiprināja valsts iekārtu, panāca tās starptautisko atzīšanu un noteica turpmāko valsts attīstību līdz pat okupācijai. 70 gadu vēlāk to pašu pilsoņu pēcteči, kuri 1920. gada 14. un 15. aprīlī bija ievēlējuši Satversmes Sapulci, ievēlēja Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresu, kas uz 1. sesiju sapulcējās 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā. Tādējādi 1990. gada 30. aprīlis un 1. maijs ir arī Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa sasaukšanas dienas. Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress ir PSRS okupācijas režīma "pārbūves" liberalizācijas apstākļos ievēlēta Latvijas Republikas tiesiskā pārstāvība, kuru 1990. gada 8.-23. aprīlī brīvās, aizklātās, demokrātiskās, vienlīdzīgās un likumīgās vēlēšanās ievēlēja Otrā pasaules kara laikā, 1940. gada 17. jūnijā, PSRS okupētās Latvijas Republikas pilsoņi un viņu pēcteči. Vēlēšanās piedalījās 678 862 balsstiesīgie pilsoņi jeb aptuveni 63% no visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, ievēlot 232 Kongresa delegātus. Savā pirmajā sesijā Kongress pieņēma lēmumus par 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas likumīgās valsts varas atjaunošanu. Pilsoņu Kongress 30. aprīlī un 1. maijā pasludināja, ka Latvijas Republika juridiski pastāv, tādēļ, lai neiedibinātu "valsti valstī", neatkarības atjaunošana nav jāpasludina (arī Igaunija neatkarības atjaunošanu nedeklarēja), bet jāveic reālās valsts struktūras atjaunošana. Tā kā īpašu dokumentu par valsts neatkarības atjaunošanu Pilsoņu Kongress nebija pieņēmis, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā padome uz to reaģēja, 4. maijā pieņemot deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" un pārdēvējot sevi par Latvijas Republikas (!) Augstāko padomi, piesavinoties arī citus  juridiski pastāvošās Latvijas Republikas ārējos atribūtus (karogu, ģerboni, himnu, Satversmi, Saeimu utt.) un arvien neatlaidīgāk pasludinot sevi par 1918. gada 18. novembrī proklamēto, starptautiski atzīto Latvijas Republiku. Turpmākajos gados reāla sadarbība starp Augstāko padomi un Pilsoņu Kongresu tā arī nesākās, līdz Kongress tika galīgi atbīdīts politiskās dzīves perifērijā. Tādējādi kopš 1990. gada 4. maija Latvijā pastāv divas valstis - 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika ar tās tiesisko pārstāvību Pilsoņu Kongresu un 1990. gada 4. maijā uz Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas bāzes izveidotā postkoloniālā Latvijas (no nosaukuma izņemti vārdi "Padomju Sociālistiskā") Republika ar Augstāko padomi, tagad Saeimu priekšgalā. 4. maija Latvija ir okupācijas laika teritoriālās vienības- Latvijas PSR- tiešs turpinājums un tas, ka varai izdodas aizmānīt Latvijas pilsoņus līdz vēlēšanu urnām, juridiski neko nenozīmē. Līdz ar pretlikumīgo Abrenes „atdošanu” Krievijai 4.maija vara sāka noārdīt Latvijas tiesiskos pamatus. 4. maija Latvijā nav veikta Pilsoņu Kongresa lēmumos noteiktā deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija, varu saglabājusi okupācijas varas elite un tās pēcteči. Savukārt Igaunijā Igaunijas Kongress izšķirīgi ietekmēja sekmīgo Igaunijas valsts atjaunošanu un pozitīvo attīstību.
2010. gada 1. maijā un 2015. gada 1. maijā notika svinīgas Pilsoņu Kongresa sanāksmes, kuras apmeklēja Kongresa delegāti un citi pilsoņi. Šajās sanāksmēs tika analizēts Pilsoņu Kongresa ieguldījums 18. novembra Latvijas principu atjaunošanā, kā arī pausta apņēmība īstenot vēl nesasniegtos Kongresa mērķus.
Ievērojot augstākminēto, ņemot vērā minētā datuma lielo vēsturisko un idejisko nozīmi, nebūtu pieļaujami atcelt brīvdienu 1. maijā.

22.05.2018.

 
Pilsonis.lv sveic mūsu valsts dibināšanas 98. gadskārtā!

Pilsonis.lv sveic visus Latvijas Republikas pilsoņus svētkos – mūsu valsts nodibināšanas 98. gadskārtā – un novēl, veselīgi apzinoties skaudro stāvokli, kādā atrodamies, izturību, turpinot mūsu valsts atjaunošanas darbu! Neraugoties uz apkārt valdošo ziemu, mūsu gars joprojām ir dzīvs!

18.11.2016.

 

 
Pilsoņu Kongresa izstāde Muzeju naktī Liepājas muzeja ekspozīcijā "Liepāja okupāciju režīmos"

Muzeju naktī, 2016. gada 21. maijā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas ceļojošo izstādi "Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresam – 25" ar šāgada Muzeju nakts pamatdomu "Durvis..." – "Durvis uz brīvību" atklās Liepājas muzeja ekspozīcijā "Liepāja okupāciju režīmos" Vecliepājā, Klāva Ukstiņa ielā 7/9 – bijušajā Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas mītnē, kur arī savulaik notika Latvijas Republikas pilsoņu reģistrācija. Pulksten 19.00 ar koncertu "Vaļā vēru dvēselīti" notikumu ieskandinās dziesminiece Austra Pumpure. Pulksten 20.00 būs pati izstādes atklāšana. Paredzētas dažādas populāri izglītojoši izklaidējošas izdarības, kurās muzeju nakts apmeklētāji varēs tikties ar Pilsoņu Kongresa delegātiem un darbiniekiem, to vidū gan liepājniekiem, gan rīdziniekiem. Būs iespēja redzēt sevi Atmodas laika videokamerā, ar ko tikušas filmētas Pilsoņu Kongresa sesijas, uzzināt, kas bija neformālā prese un kā liepājnieki, kā jau tas vēsturē bijis vairākkārt, arī toreiz soļoja Latvijas brīvības cīņu priekšgalā. To visu varēs pieredzēt līdz pulksten 1 naktī. Gaidīti visi interesenti, īpaši liepājnieki!

15.05.2016.

 
<< Sākums < Iepriekšējā 1 2 Nākamā > Beigas >>

1 lapa no 2